"Uz Līgatni man brauciet līdz"

"Uz Līgatni man brauciet līdz" (izdevniecība "Liesma", 1969) Līgatne – līgo – līganā. Līgatne! Kā cēlies šis vietvārds? Apkārtne ir skaista. Kalni, pakalni un lejas, sarkanklinšaini Gaujas krasti, līču pļavas un meži, kur egļu staltums mijas ar lapu koku piemīlīgumu, bet no kraujas arvien paveras skats uz plašākiem zilgmotiem tālumiem. Varbūt nosaukums cēlies aiz tā, ka šeit nav līdzenuma, bet zeme līgani izcilāta, ir tikai kalni un gravas. Bet varbūt sendienās te bija labi līgot, dziesma no augstākās vietas skanēja tālu un meldiņš izlocīts atbalsojās klintainēs. Līgo, mana līganā Līgatne! http://www.slideshare.net/guest60b892/prezentacija-konkursam http://www.ligatne.lv/valija-brutane Šodien mūsu novadniecei - Literātei (prozaiķe, tulkotāja, publiciste), preses darbiniecei (žurnāliste) Valijai Brutānei -100! 2011-01-28 Šodien mūsu novadniecei - Literātei (prozaiķe, tulkotāja, publiciste), preses darbiniecei (žurnāliste) Valijai Brutānei -100! Valija Brutāne (dzimusi Jansone; 1911. 28. I Rīgā drēbnieka ģimenē – 1990. 7. IV Rīgā, apbedīta Raiņa kapos) rakstniece. Mācījusies Līgatnes un Vildogas pamatskolā. Lasīt vairāk >> Valija Brutāne (dzimusi Jansone; 1911. 28. I Rīgā drēbnieka ģimenē – 1990. 7. IV Rīgā, apbedīta Raiņa kapos) rakstniece. Mācījusies Līgatnes un Vildogas pamatskolā, 1928 beigusi Rīgas 2. vidusskolu, 1947 – Latvijas Valsts pedagoģiskā institūta Angļu valodas fakultāti. Kopš 1935 apgāda Grāmatu draugs ārštata tulkotāja. 1941 VI devās uz PSRS. Strādājusi laikrakstā Cīņa. 1946–48 Jaunatnes teātra, 1948–52 Drāmas teātra literārās daļas vadītāja. Izdoti 4 dzejoļu krājumi. Rakstījusi prozu, tajā skaitā krājumi Uz Līgatni man brauciet līdz! 1969. Grāmata Atmiņu gaismā, 1967 rakstījusi par A. Čaku un J. Sudrabkalnu u.c. Atdzejojusi un tulkojusi daiļliteratūru. Valija Brutāne par Līgatni: Es visu savu dzīvi atceros debišķīgo Sapņu taku un Pārdomu akmeni, kas iedvesmo un mierina jau kopš tiem laikiem, kad kopā ar vecomāti ganīju kaziņu. Cik skaista ir Līgatne un Gauja, to pat vārdos grūti izteikt. Ikvienā no manām grāmatām ieviļņo bērnības upes un sīkupītes. Arī vārdā nenosauktajā blakus stāv Līgatnes daba. Arī skola, kas deva ievadu zināšanās. Līgatnes upītē, kopā ar citiem skolasbērniem bieži peldējos. Visu skolas laiku gāju ganos. Mani vecāki bija iekrājuši līdzekļus, lai iegādātos gotiņu. Vietējie lopu turētāji īrēja kopīgas ganības un savstarpēji vienojās par ganīšanas dienām. Tuvējās Ķempju muižas centrs piederēja dziedonim Paulam Saksam. Viņa meitiņa jādelēja uz pelēkiem ponijiem. Ciemos brauca Malvīne Vīgnere-Grīnberga. Esmu gandarīta, ka jau bērnībā dzirdēju īstu dziesmu. No cikla „Dažas dienas Līgatnē” Kā linga! Kā bērnības bezbēdīgā linga vilciens izmet mani laukā no pilsētas tveices un dvingas. Svētlaimīgi iegrimstu smaržu vālā, rūpju kamols aizveļas aizvien tālāk un tālāk. Pienāk vakars, kāds mūžā viens vienīgs, - kluss kā dziedinātājs, balts un saldi pienīgs. Līgatne literātes daiļradē ir bijis ļoti nozīmīgs posms, ko Valija Brutāne uzsver daudzos apcerējumos un intervijās. Dabas ainavas, ziedi, pļavas, upītes... viss, it viss šeit bērnībā sapņotais ievijas turpmākajos darbos. Kā apliecinājumu un pateicību savai bērnības zemei V. Brutāne 1969. gadā izdod grāmatu "Uz Līgatni man brauciet līdz!" Ieskats stāstā "Uz Līgatni man baruciet līdz" (izdevniecība "Liesma", 1969) Līgatne – līgo – līganā. Līgatne! Kā cēlies šis vietvārds? Apkārtne ir skaista. Kalni, pakalni un lejas, sarkanklinšaini Gaujas krasti, līču pļavas un meži, kur egļu staltums mijas ar lapu koku piemīlīgumu, bet no kraujas arvien paveras skats uz plašākiem zilgmotiem tālumiem. Varbūt nosaukums cēlies aiz tā, ka šeit nav līdzenuma, bet zeme līgani izcilāta, ir tikai kalni un gravas. Bet varbūt sendienās te bija labi līgot, dziesma no augstākās vietas skanēja tālu un meldiņš izlocīts atbalsojās klintainēs. Līgo, mana līganā Līgatne! Mēs te apmetāmies uz dzīvi tūliņ pēc pirmā pasaules kara. Līgatne ir mana tēva dzimtā puse. Dzīvojām pie papīrfabrikas nelielā miestiņā ar jautro nosaukumu Spriņģi... Fabrikas strādnieku mītnes – garas barakveida mājas ar vienistabas dzīvokļiem un maziem puķu dārziņiem to priekšā – saceltas uz apkārtējiem pakalniem – Remdēnkalna, Pluču kalna, Ķībera kalna, Rīgas kalna, Krogus kalna un Zaķu salā (kas nav nekāda sala, bet Līgatnes upes leja). Līgatnē saduras vislielākie pretstati. No vienas puses, ļoti skaista daba, no otras – topošā papīra masas garaiņi, kublu un telpu drēgnums, smakas un mašīnu radītais elles troksnis. Fabrikā pavadītās darba stundās ikviens ir strādnieks, bet pārejā laikā savā ģimenes dārziņa – sīks zemkopis. Fabrika ir kā sala plašo un zaļo lauku jūrā...